Uff uff… pašai bail no sevis paliek. Tas mans vīrietis.
Savas pieticīgās dzīves gaitās esmu piefiksējusi šādus tādus novērojumus par vīriešu sugu. Galvenokārt jau tie nav nekādi vērienīgie atklājumi-viss tas ir šai pasaulei vispārīgi zināms un arī es esmu savilkusi paralēles ar šīm lietām. Piemēram, horoskopi (tagad visi antihoroskopisti aiztur elpu) uzskata, ka dzvīņie (man) ir saderība ar tā sauktajām uguns zīmēm-auns, strēlnieks un lauvas. No strēlniekiem par laimi vai diemžēl esmu izvairījusies, auni ir nākusi un par laimi gājuši prom, taču lauvas ir bijuši daži, bet katrs savā būtībā neaizmirstami. Tad, nu, lauvas. Valda uzskats numur 2 par to, ka jaunās sievietes izvēlas vīriešus pēc tēva līdzības, manējais tētis ir lauva- un pilnīgi atbilst stāstam par rotaļīgiem kaķiem ar nagiem un sabiedrības dvēselēm, bet man ir viegli pielāgoties, jo lielie pašpietiekami minkas iet man pie sirds.
Tad nu vienā jaukā dienā satiku viņu, ne ar lieliem mērķiem vai ļauniem nodomiem. Vienkārši dzīvē mani puzles kauliņi sakrita tā, ka pāris soļi mani noveda līdz šejienei, kur tagad esmu pēc pusotra gada. Varētu likties, ka esmu laimējusi loterejā milijonus un saslimusi ar vājprāta naudas tērēšanas un zvaigžņu slimību.
Man vīrietis nebūt nav lauva, bet gan jaunava-jau pamatos nav atbilstoš man. Bet viņa uzvārdā ir iepīts lauvas elements un visu savu dzīvi viņš ir dzīvojis ar domu par to ka viņš ir meža valdnies, bet mums vājajām sievietītēm jau tas patīk, lielie, stiprie valdieki. Arī mamma ieraugot manu vīrišķi, pirmo ko izspieda, vai tad vēl līdzīgāku savam tēvam nevarēju atrast-ārējā izskata ziņā un es tik varu piemetināt, arī rakstura ziņā. Un Te nu viņš ir-liels un varens, rūpējas pa mani un mīļo ar gādīgām rūpēm, bet kur tad tas „ufff…”
To varētu saukt par sapīšanos savās vēlmēs. Ja gribi, lai līdzās ir patmīlīgs vadnieks-vienmēr, vienmēr atceries, ka būsi tam līdzās, bet pakāpi zemāk. Lauvām nevajag līdzgaitniekus-tie valda vieni. Un otra lieta, valdienkiem ir vajadzīga sava karaliste, un tā nesastāv no viena cilvēla, tur būs radu saime, draugi, draudzenes, mīlestība un šat tad arī mīļākās, lai nezaudētu asumu. Lūdzu- to es saucu par „uzmanies ko vēlies”, rezultāts var būt pārsteidzoši precīzs ar neparedzētajiem blakusefektiem. Tā teikt-komplets.

Kas ir ar tām lietainajām dienām? Tajās dienās viss paliek tik lēns un, nevarētu teikt, ka nomācošs, bet tākā nedaudz garlaicīgs un gribas skumt. Viena no izvirzītajām teorijām ir tāda, ka lietus, kas krājas un tek visur atgādina asaras, tačū duša normālam vidusmēra cilvēkam neuzdzen raudāšanas māniju. Man gluži pretēji, tas ir kā tāds restartēšanās process, pēc kura garastāvoklis ir, pavisam nedaudz vai krietni, uzlabojies. Bet tās lietainās dienas-tās iežmiedz tevi segas un spilvenos un negrib laist āra-itkā jau tas nav slikti, bet tas nevienmēr ir īstajā laikā.
Varbūt tas ir dēļ pelēkās nokrāsas? Bet kāda vaina pelēkai krāsai? Ja paskatamies no mākslinieciskā viedokļa, tad pelēkā krasa ir viena no krāsainākajām krāsām-tā paspilktina jebkuru citu krāsu, kas stāv tai blakus. Taču rozā nagulaka uz maniem kāju pirkstiem, lietainajās dienās, izskatās TIK nepiedienīgi rozam, ka sāku taustīties pēc acatona pudelītes un, redz, tas pelēkais un lietainais sevī ievelk! Kā tāds magnēts, kas ar ir pelēkā krāsā, starpcitu. Bet mans suns gan ir pret to vienaldzīgs – tā baterijas vienmēr ir uzlādētas un vienmēr gatavs kaut ko sagremot, piemēram, mani.
Es atklāju noslēpumu, kāpēc suņus sauc par labākajiem draugiem, pavisam vienkārši – viņi nerunā. Dažkārt ir tik vērtīgi, ka tas ir līdzās un nerunā. Tam neinterisē dramas vai problēmas. Kāpēc tas ir labi? Tāpēc ka vairums cilvēki ir priecīgi par tavām problēmām. Ļauni, vai ne, bet fakts, bet varbūt tas ir dēļ tā, ka ārā joprojām līst. Vismaz manos platuma grados un manā laika joslā.
Bet lai nu kā, rīt atkal būs lietaina diena, arkal pelēcība ar kuru vēl būs jākaro, vai jāmēģina uzkonstruēt galvā kāda ģeneāla doma, kā sevi apčakarēt un padarīt tās pa labākajām dienām.

Reiz, kādā pasakaini skaistā pilsētā dzīvoja Princis. Princis bija personība. Viņš bija gudrs, taču sirdī kaujinieks, nedomājiet, ka viņš gāja pa ielu un vicinājās ar kulakiem, taču katrā situācijā viņš redzēja cīņu, kas viņam jāizcīna. Princis, kā jau princis bija arī izskatīgs un šarmants, vienmēr tam apkārt atradās cilvēki, taču sirdī viņam vienmēr kaut kas pietrūka. Pietrūka tas, ko sauc par sirds āķīti.
Nebija tā, ka nebija. Bet nebija tā, ka bija. Dāmas spietoja ap viņu kā lapsenes ap izlijušu sīrumu un būdams tikai vīrietis, viņš tām arī ļāvās, taču kā visām parastajām kožļājamām gumijām, ātri beidzās garša un zūd pievienotā vērtība. Te viena, te otra, te trešā, te pirmā… nē, paga, tā bija otrā, ai, kāda starpība, lai tik nāk un tad labi ātri iet prom. Un tad visā plašajā konvejiera ritenī iebira arī Viņa. Kārtas numuru gan nepateiks, kas gan skaita, kad ir trīs un četru ciparu skaitļi.
Princis nav vairs jauns, bet kā labam konjakam, kvalitāte ar katru gadu pieaug un iesirmie deniņi un bārdas rugāji tik piedod šarmu. Princis zināja ko tas vēlas, vēlas visu to, ko vien var vēlēties un salikt iekša vienā, kas nemaz nav iespējam. Un Viņā atnāca. Trauslā dvēselīte, kas to vien gribēja, kā justies kā sieviete un pārstāt cīnīties ar pasaules mežonību. Viņa gribēja smaidīt, atverot acis, un viņa gribēja, lai viņš smaida, redzot rītu Viņas sejā.
1 – 2 – 3 Prasi. Un Tev taps dots.
Rīti, vakari, dienas un nedienas. Viss plūda un bangoja. Viņa ar visu trauslo dvēselīti, bija viņā iekšā un viņš bija aizrāvies. Princim ir viss, lai apsēstos uz vakara saules apspīdētas terases, apskautu pasauli un pateiktu, ka nav vairs par ko cīnīties. Viņa ielika savu sirdi Prinča rokās un lūdza par to rūpēties, tas viņu glaimoja un pagodināja. Tam visam tā bija jānotiek. Tieši tā un ne savādāk, te ir Viņa, Viņa ir viscauri man un es viņai došu pretī to pašu un vēl vairāk.
Taču īsts kareivis ir ne tikai sirdī un prātā, bet katrā šūnā. Kādu dienu tas apsēdās uz šūpuļkrēsla terasē, ievilka gaisu un metās cīņā – a ja nu vēl kaut ko var no tā visa, kas ir pieejams, izcīnīt. A ja nu zāle otrupus žogam ir zaļāka? A ja nu tomēr es varu to un šito dabūt vēl. Viņa vēroja savu cīnītāju. Viņas trauslā dvēsele negrasījās saplīst kā stikla vāze, taču tā juta sava Prinča vēlmes, lai gan arī par to neviens nerunāja skaļi. Viņa tikai Princi brīdināja, pirms katras cīņas, taču Viņas vārdi ar savu patiesīgumu Princi sita ārā no sliedēm uz izvirzīto mērķi un tas izraisīja dusmas. Ja nu septiņdesmi sestā tomār bija labāka, a ja nu divi simti divpatsmitā mani darītu vēl laimīgāka nekā Viņa un ja nu es vēl varu dabūt visas pasaules laimi un visas pasaules mīlestību… ?
Nav tā, ka Princis ir slikt, gluži pretēji, viņa sirds vienmēr tiecās uz to labāko. Un tad viņa pazuda. Nav. Viņa vienkārši izdega.
Princis noskurinājās un nosprieda, tātad turpinam cīņas, iemetās jaunās cīņās, apmeta riņķi apkārt pasaulei un atgāzās savā terases krāslā. Viņš bija izcīnījis visas cīņas un atgriezies pie nulles punktā. Ievilka dziļu elpu un…
Princis sen bija izcīnījis savas cīņas un ieguvis to ko vēlas, taču tas, ko viņš nespēja uzvarēt, bija viņš pats. Šī cīnītāja lielākais ienaidnieks, bija viņš pats. Un galvenā bavla būs. Galvenā balva ir sirdsmiers. Un Viņa vēl gaidīs, lai šī pasaka būtu ar laimīgām beigām.